Laikam bija viņš jāredz dzīvē, lai saprastu, cik ļoti grūti tas ir (būs).
Domas kā akmeņi.

Vakardien pirms pašas braukšanas uz Rīgu, es parunājos. Nu es taču biju izdomājusi, ka jāmet miers, ir jālaiž viņš taču projām. Un te man iesaka palikt pie viņa un spert radikālu soli. Aizbraucu uz Rīgu, un tur man saka tieši to pašu, un ka visu laiku to teica.
Tas ir tā speciāli - kad es saku "nē", pārējie saka "jā"?
Jo es atkal sāku nesaprast lietas.

Sēžu pie stacijas uz soliņa, pienāk klāt tāds melnīksnējāks tips:
- Čau.
- Nē.
- Kā iet? Tu gaidi?
- Nevaru. Gaidu.
- A kafiju vari aiziet padzert?
- Varu, bet mans vīrs nebūs priecīgs.
- Ā. Saprotu. Labi, labi.

Ironiskā kārtā, šo pašu tipu pēc tam vakara gaitā satieku frančos.

Čaļu uzpildīšanās makdonaldā ar red russian, sekojošie franči ar alu, palodzi un E. jukebox ar pasūtītajām septiņām dziesmām, kurām priekšā ir vēl citas astoņas jāgaida, un pēc katras no tām tiek paziņots - "Eu, nākamā, tūliņ, tūliņ būs manējā. Bet mēs dziedāsim, ja? Un uz palodzes iesim, ja!" Frančos publikā bija vēl kādas ļoti nedaudzas sievietes, pārējie visi čaļi.
Nabaklab ar Rudaku vafelē un guļošu pie kājām, nelielo Mačeti, papīra-plastamas puķu ēšana, kuru kā izrādās, es vienīgā tiešām apēdu, Rudakam arī tika puķe degunā, košana cilvēkiem, alus, muļķības un mazliet palēkāšana un citāda godīga uzvešanās.
Un E. tomēr domā braukt Erasmus. Prasīju, vai viņš saprot, ko tas nozīmē. Teica, ka saprot, jā, palikšu viena. Bet labi. Gan jau. Vēl līdz tam jātiek.

Man tīri labi patīk šis četrinieks. Iepriekšējo reizi šī pati komplektācija bija augusta beigās.

Vēl mani ļoti ielīksmoja tā izteiktā ideja par divlitru alu patērēšanu un salīdzināšanu kaut kad pavasarī.

No rīta rakstīju ziņu, nenosūtīju, jo nebija tāds mērķis. Man vienkārši nebija citur, kur rakstīt, kā telefonā. Izlasīju tagad un sakaunējos mazliet.
Tas ir kā cibas komūna unsend. Uzrakstīt, bet nekad nenosūtīt/neatdot adresātam. Vai arī ja tomēr atdot, tad tikai pēc krietna laika.