Saprotu, ka sāku kļūt garlaicīga ar saviem dabas novērojumiem par sniega kušanu, siltumu un cīruļiem (jāāa, vakar no rīta pirmo reizi šogad dzirdēju!). Vai arī garlaicīga ar saviem notikumiem iz Zeļļiem un lekcijām, un darāmajiem un laboriem n'shit, tāpēc ierakstu par varbūtību teoriju aši pārbīdīju citur.
Braucu no rīta vilcienā un iedomājos par to, ka bail, ka palieku drausmīgi garlaicīga šitā runājoties par mācībām, jo nekas cits šķietami nav. No sākta gala marvellous'ā runājos par bumbulīšiem un citām savām domām. Bet nav bumulīšu par ko runāt tagad. Vien varbūt daži krikumi, tās lauskas, kas palikušas manī. Nolādēts, un tad man atliek runāt tikai par laikapstākļiem un mācībām?! Hahaha, jēl ,kuru gan interesē tas, ko es šodien iemācījos. Tajā brīdī vilciens bija kaut kur Vagonparkā, saule man spīdēja tieši sejā un sava iekšējā dialoga sakarā iedomājos par personu K.. (Pavisam bez bumbulīšiem grūti. Tiešām.) Atmiņā atausa pāris fragmenti, patinu filmu atpakaļ. Mana iekšējā balss teica, ka, nu nevar būt, ka visa tā čomošanās, ciemošanās, runāšanās, viss, viss bija tāpat vien. Kad iekšējā balss sāka domāt - kā būtu, ja būtu? - nostrostēju sevi un par laimi bija jau Rīga un viss aizmirsās.