Tas siltais laiks mani iedvesmoja. Es nevaru sagaidīt, kad sniegs "nosnigs" beidzot. Gribās ģērbties plikāk, gribās uzvilkt kleitu un ļaut siltam rietumu vējam sevi plandīt, apgulties parka zālītē zem kokiem, dzert kefīru un ēst Maximas svaigo maizi par 13 santīmiem. Ar baletčībām, kurām caur zolēm sūcās cauri ūdens, staigāt pa mitru zemi, rāpties kokā, lai dzertu bamsli, uzvilkt īsākos minisvārkus, viltīgi pasmaidīt pretimnācējam un skatīties mākoņos sažmiegtām acīm. Vēl man gribās skaistas vai drīzāk jaunas bildes, taču viss, kas man ir, ir pāris jocīgas bildes, kur mani kaut kur nes čalis, kuru janvārī sakodu, vai esmu apķērusies ap stabu, un tā, ka bildēs var redzēt praktiski matus.
Man gribās zaļu zālīti un lai nav sniegs! Ziniet, kā gribās man? Mirdzēt. 19.martā diena būs garāka par nakti. Studentiem gan nebūtu jāpriecājās, jo naktis jau tā ir par īsu. Tomēr...gaisma. Savukārt 27.martā pāreja uz vasaras laiku.
Vakarnakt noskatījos vaļīgāka satura filmu, kas manus sapņus gan tomēr neietekmēja nejaukā kārtā, bet vismaz uz mani nešāva 'n shit.
Šeit - marvellous - esmu patiesāka. Tikpat īsta, bet patiesāka, brīvāka, klāju sevi uz delnas. Varbūt arī tāpēc, ka šo lasa tikai trīs manas dāmas, cik nu esmu lietas kursā.
Un ar tām domām par sniega nokušanu, kaut kur manī radās arī mazliet spēks, mazliet pārliecība, ka būs labi. Sāku aprast ar domu, ka laiks, kad vēl var tapt sarakstes lekciju garumā, ir ierobežots; ka tie, kuriem es pieķeros varbūt mazliet vairāk kā pieklātos, ņem un aiziet. Tas ir tāds kā viens no dzīves absurdiņiem.