Man būs viens tāds garš raksts, kuru es tomēr nespēju pabeigt šovakar, ņemu mazo kaķi un eju gulēt. Bet, debess, kādas dziesmas skan pa radio tagad! Ļoti, ļoti piemērotas un pa tēmu.

Apzināti kādu laiku nerunāju par zināmu personu. Nerunāju gan tāpēc, ka visiem jau tas ir apnicis, gan arī tāpēc, ka vienkārši nav nekas svaigs sakāms šajā sakarā. Vienīgi tas, ko es pie sevis vāros iekšā, un tajā brīdī man teica, ka tieši tas varētu būt ļoti interesanti, ko tieši ŠOBRĪD domāju par to visu. Tā jau kādu nedēļu nevaru saņemties un TAS brīdis ir projām, un ir cits brīdis. Un godīgi sakot, tagad arī ne visai ir kāre, bet ir sajūta, ja nepiefiksēšu nekur, tad tā arī tas paliks - gaisā, pie manis.
Ai, nu, es vienkārši zinu, ka šis būs gari, un es nezinu, no kura galai lai vispār sāk.

Šodien pavisam, pavisam nejauši atradu aptuveni gadu veco, iesākto A5 formāta rozā rūtiņu papīra bloknotu, kur patiesībā palikušas vien ļoti dažas lapas. Pirmajā lapā ir otrās kārtas diferenciālis rēķināts, uzzīmētas pāris šķības kājas un priecīga cilvēka siluets, un pašā apakšā teksts no Nina Simone dziesmas Ain't Got No, I Got Life, kas tobrīd man skanējā prātā no jauna un jauna: I ain't got no shoes, ain't got no money.
Pāršķīru lapu un izlasīju visu, kas tur rakstīts -

- Atceries no rīta ar sniegu & K.? Tad tu dziedāji to I got... Un viņš tā paskatījās uz tevi un pateica "I got my mind set on you"...
- Ak jēl... Sniegu es atceros, bet nē, to es nedzirdēju, ko teica. Bet tā dziesma arī laba. Nu, viņš jau nevarēja zināt, ka es par ko citu tur dungoju. Bet tas sniegs bija interesanti.
- Nu, un tu vēl prasīji, ko viņš teica, un viņš neteica. Un es teicu, ka dziesma etc.. Un par nosūkšanos, ak jel, tad viņš taču arī tāāā paskatījās uz tevi un tad sāka rēkt.
- Bet nu, dēm. Par to nosūkšanos bija mulsinoši, kaut gan kristapīgi jau gan, jā.

Un tas viss kaut kā mani aizveda līdz otrai cibai. Vispār aizveda mani ne gluži šis, jo es gribēju zināt, vai pirms gada es tiešām tik daudz runāju par programmēšanu, ka mani noturēja par datoriķi. Tāpēc sāku šķirstīt cibu (un izrādījās, ka mēdzu gan rakstīt, kā man riebjās programmēt), un šai šķirstīšanai komplektā nāca visādi blakusefekti. Respektīvi, sanāca lasīt ne tikai par paskālu un Vēzi, bet arī par biksēm un to pieguļošumu, par visām miega pelēm un saprašanos, piecu stundu ilgām sarunām ar uzrunām " - Hey, princes'! - Čāu, princi! ", par lietus novēlēšanu un dabiskajiem sildītājiem, bet tas pēdējais jau ir cits stāsts. Un pēc visas šitās cibas padarīšanas, man gribējās arvien vairāk teikt - AK JEL, NU?!
Bet es apstājos pie kāda maija sākuma, jo tā nav labi darīt, tā rakņāties. Patiesībā jau tur nemaz šī persona tik daudz nebija minēta, taču tomēr šis un tas gan.

Nezinu, cik ilgs laiks pagājis, bet savas 3-4 nedēļas noteikti, kad ar A. runājāmies par šo tēmu un viņa izteicās, ka izskatoties, ka man "vienkārši laikam ir pārāk interesanti ieķerties, kur nevajag, un tad ciest. Nu, ne tā, ka tu apzināti to darītu, bet zemapziņiski kkā." Ironizējot nonācu pie lieliska secinājuma, ka man ir slima zemapziņa, un tātad tur neko nevar darīt, jo nav jau apziņa tomēr. Un šī pati būtne taču mani visu nedēļu apzināti vai nē, bet urda un dīda no manis ārā, ko es domāju par šo neomulīgo situāciju. Laikam nostrādā viņas horoskopā rakstītais - "tīri intereses pēc, paskatīties, kas būs". :) Tā viņa centās izanalizēt, kāpēc es uzvedos tieši tā, kāpēc man vīrieši ir klints, kur patverties, kāpēc man ir zināma tendece glorificēt zināmus eksemplārus. Līdz kopsaucējam netikām.
Es, nolādēts, krītu par tiem vīriešiem uzvalkos! (Secinājums nr. 2) Labi, K. vismaz tas bija darbs, nevis brīva izvēle, un ja varētu, viņš tāds nestaigātu, vismaz uz fakultāti noteikti nē, lai nejustos acīm tik pamanāms, bet fakultāte vairs nav aktuāla problēma. Pie vienām brokastīm stāstīju K. par to, cik daigucis kruti izskatījās lietišķajos svārkos, bet kāāā kunkstēja, ka svārki griežās un iet uz augšu, un ka slāt gluži tik ātri arī vairs nevar. Un stāstīju, kā man patīk, kā čaļiem izskatās uzvalki. Ne obligāti pilnā komplektācijā. Pietiek arī ar žaketi+džinsas. Un K. tikai teica, ka vairs nekad nečīkstēs, ka uzvalkā neērti. Nu, bet šis secinājums par uzvalkpadarīšanu varētu būt arī tīrā sagadīšanās, jo nav man tā, ka uzvalks padarītu jebkuru indivīdu par princi.
Patlaban esmu sev iestāstījusi mieru un skaidrību. Bet pieredze rāda ne tikai to, ka savus soulmeitus satieku ik pa 3-4gadiem (secinājums nr.3), bet arī to, ka pēc pirmās reizes, kad pašam šķiet, ka veiksmīgi esi ticis galā ar visu, tas to nemaz nenozīmē. Es pilnīgi zinu, ka es noraušos vēlreiz šogad gan jau. Un runa ir par emocionālu "noraušanos", ne tik daudz kā par fizisku. Es tikai ceru, ka šis atveseļošanās process atkal (?) neilgs 3 gadus. Un nākamo reizi, kad sastapšu soulmeitu, tad...nē, vēl nezinu, ko es tad darīšu, tāpēc paklusēšu.
Atskatoties pati uz sevi, gribu teikt, ka kāpju uz grābekļiem kā mazā nejēga.

KO es domāju par viņu? Īstenībā es vairs neatceros, ko. Neskaitīšu tagad visas tās īpašības un parādības, kas man simpatizē. Es vairāk domāju par visām tām mazajām, laikā iemarinētajām lietiņām, momentiem, frāzēm, pie kurām man patīk kavēties. Jā, jā, zinu, tas nav pareizi. Tieši tāpēc es šo laiku neko nerunāju par K., taču nu mazliet brīvprātīgā piespiedu kārtā tas maisa gals ir ticis vaļā.
Es domāju par to 14.janvāri, kad viņš atnāca uz Space Dog un es biju ar divām bijušajām ģimnāzijas klasesbiedrenēm, un pēc tam aizgāju pie viņa uz Nabaklab. Diezgan ilgu laiku šo vakaru tieši ar Space Dog daļu malu savā galvā un vainoju visādās lietās. Taču samērā nesen pie manis nāca tāda apskaidrība, ka es, iespējams, esmu pati iedomājusies nezkādas šausmas, bet tādas vispār nav. Nomierinājos.
Ir skaidrs, ka visiem Tu, cilvēks tāds, nevari patikt. Cik bieži Tev kāds iekrīt sirdī tā spēcīgāk? Nu ir taču jābūt tam mazliet īpašākam cilvēkam par pārējiem, mazliet jaukākam un smieklīgākam, daudzpusīgākam par tiem citiem. Tāpat ir arī otrai pusei, ne jau visi patīk. Un es respektēju to un man nav žēl. Protams. Pateikt vēl nenozīmē to saprast.
Es domāju par to, kā būtu, ja kādu reizi A. tiešām būtu atnākusi ar lāpstu un prasījusi, ko viņš ellē dara. Vai ja es pati kādu reizi būtu bezkaunīgi atļāvusies ko interesantu izdarīt vai pati pavaicātu, ko viņš vispār dara. Ja pati būtu vaicājusi, tad visdrīzāk atbilde būtu no scenārija: "Es? Ko tieši? Nē, es neko, tāpat ākstos. Ko tu domāji?". Jo tā jau ir. Visu laiku ākstīšanās. Nopietnie brīži tiek atstāti vēlām skaipa sarunām, reizēm, kad sanāk ar kājām naktī iet pie viņa, un samērā relatīvi bieži viņa virtuvei. Nē, nē, nevaru sūdzēties arī par ākstīšanos jau.

Netīšām pielaidu klāt bišķiņ tuvāk cilvēkus. Bet kā, kā es varēju tā pārprast, tiešām muļķe esmu? Es vairs nemāku pateikt robežu, kas ir normāli, un kas ne. I mean, kā uzvedās kursabiedri; kursabiedri, kuri ir tikai kursabiedri; un kursabiedri, kuri ir vienkārši draugi?
Vai tas ir normāli, ja kursabiedrs prasa, kad nākamo reizi paliksi pie viņa pa nakti, un saka, ka patīk, kad blondīne guļ blakus, zvana, kad paliek garlaicīgi, braucot tramvajā vai ejot kājām uz mājām. Reiz decembrī piezvanīja un norunājām visu laiku, kamēr stāvēju autobusa pieturā + mājupceļu. Vai tādi lasa priekšā dzeju, stāsta par saviem kreņķiem ar ģimeni un personīgām lietām, aicina sestdienā nomācīties matanalīzi, dalās ar filmām, dziesmām un faking segu?! Vai kursabiedri, ēdot pusdienas, prasa, vai draudzēsies ar viņu, ja atmetīs smēķēšanu?, un ārprāts, tā varētu turpināt skaitīt. Vai tā darās kursabiedri?
Man šķiet, ne tikai es, bet arī viņš pats nebija īsti drošs un skaidrs par to, ko dara. Tāda kā rotaļāšanās izveidojās. Ja gribētu, tad taču viss notiktu, ne tā? Tad nebūtu svarīgs arī fakts par kursabiedriem un nepīšanos. Bet šis viss ir ļoti hipotētiskā līmenī un no mana viedokļa. Tagad domāju, vai (un ka) kādreiz viņam varētu pavaicāt par tiem auskariem, un to, ko viņš domāja pirms kāda, teiksim, pus gada. Taču kas attiecās uz šo bumbulīti, man domāt, ka joprojām pieturām viens otru sev salīdzinoši tuvu klāt. Jo pēc idejas nekas jau nav mainījies.
Pienvedēja Piedzīvojumiem ir tāda laba dziesma: "(..) Laimīgs, ārprātīgs, cik var citiem smaidīt, paliek auksts man gaidīt. Es esmu noguris". Es tikai ceru to, ka savu Bumbulīti atradīšu, kamēr nebūšu galīgi veca. Dotajā brīdī nav variantu, nav neviens, kurš mani interesētu. Nav pat neviena intelektuāla snoba.Tikmēr es atgūstu savu harmoniju un līdzsvaru.
TRUE STORY.