Šodien es pārrakstos vārdos un pamanu to vēlāk. Lodītes un nolīdes, integrālis un ingrālis, un citi. Pēc lekcijām šļūcām no kalniņa, un ārprāts, cik tas ir forši!
Gāju uz Centrālstaciju, šoreiz nevis gar pašu Stockamann, bet gan pa otru ceļa pusi, kur pretī nāca bariņš jauniešu un viens no viņiem apstājās, lai pavaicātu:

- Excuse me, can I ask You a question?
- Sure!
- Can You explain why is it snowing when...there are no clouds?
- Well, because it's Latvia!
- Haha, that is very good explanation!

Un brālis dabūja prēmiju. Nē, ne prēmiju, bet Prēmiju pus otra mēneša algas vērtībā. Varbūt tiešām tā arī ir kā viņš saka, ka Latvijā jau arī viņas ir lielas visādās bankās un tā. Atbildu viņam, ka - bet nu, cik tad daudz labu vietu tādu ir? Un brālis saka, ka Lielbritānijā jau arī to labo vietu nav tik daudz, un viņš ir ticis tādā diezgan labā uzņēmumā.
Man ir baigais prieks par viņu un ka viņam tik labi iet. Nudien, un no sirds. Bet tajā pašā laikā es saprotu, ka man tā nebūs, un tas mazliet skumdina. Bet labi.