Man rados ir mācītājs, kurš ir mammas brālēns, un šodien pirmo reizi viņš ar mani sāka runāt. Liekas, nespēju slēpt savu pārsteigumu arī viņam, jo uz dažiem jautājumiem vienkārši nezināju, kas man ir jāatbild.

- Kā Tevi sauc?
- Madara.
- Tu ej vectēva pēdās, fizika, matemātika, ja?
- Nu,cenšos mācīties, cīnos. Mhm.
- O, vectēva matemātikas stipendija. Viņš Tev viņu maksā arī? Nu, agrāk tie bija kādi 70 lati stipendija, tagad simts, ne?
- Ēēēē...
- (par laimi sāk smieties un runā tālāk) Cik gadi? Deviņpadsmit?
- Divdesmit viens.
- O, jau tik daudz! Otrais kurss, ja? Kopā četri vai pieci?
- Otrais, jā, un kopā četri.
 Un draugs, draugs jau Tev noteikti ir.
- Nē.
- Cik gadi bija?
- Divdesmit viens.
- Nu jā. Vēl jau gan ir gana laiks.

Otrs brālēns arī liekās nu tik jauks cilvēks! Formāli visus sveicinu un dodu roku, bet bija daži tādi radinieki, kuri tevi vienkārši pagrābj un sirsnīgi apķer. Tas ir tik silti! Un vēl man joprojām patīk vienu radu uzvārds - Lauvas. Nu, vājprāts, tik labs uzvārds tas ir.

Kā arī atmiņā palika vecmāmiņas sacītais šaurā radinieku lokā pēc tam dzīvklī, kur runa bija par kādu citu radagabalu, kuram bija vecākā māsa un tāpēc pats jau mazotnē vairāk darīja tādas smalkākas un sievišķīgas lietas, ne drīzāk vīrišķīgas "nevis, kā, piemēram, Jēkabsoni (paskatās uz mani), kur gandrīz vai liekās speciāli tā dara.". Par šo izteikumu padomāšu vēl vairāk.

Jā, man šodien bija šampanietis tukšā dūšā un daudz J.P.Chenet vīns (trīs veidu), no kura es arī īsti nekautrējos. Tikai beigās gan sāku kautrēties. Pēc tā šampanieša man bija bail vaicāt, bet tomēr saņēmos un tētim pavaicāju, vai viņam gadījumā arī nešķiet, ka tās vīna pudeles ir šķības? Par laimi man jāsaka, tās pudeles tiešām tādas ir. Uz mājām arī dabūjām pa baltvīnam un sarkanvīnam, un man bija neērti prasīt arī to rozīgo.