Vēl vakardien tā vietā, lai mācītos eksāmenam, atļāvos pagaidām vēl tādu vaļību kā norunāties četras stundas. Vismaz pāris interesanti momenti bija.
Vienā no tiem stāstīja par izgājušo piektdienu, kur palicis beigās viens pie meitenēm, pasēdējis minūtes piecas un aizgājis, jo čiepas nav tā arī ieinteresējušas. Stāstīja man par savu jocīgo periodu, kādā ir, kad neviena meitene nespējot tā īsti piesaistīt tā vairāk, arī kā sievietes. Nē, nu, esot jau, bet to nedrīkst. Loģiski vaicāju, kāpēc tad nedrīkst, un kā tas ir "nedrīkst"? Atbildēja, ka "nav jau tā, ka "nedrīkst", bet..." sāka smieties un teica - aiii.
Esot arī labas meitenes, bet tās visas jau ir vai nu draudzenes vai kolēģes, vai aizņemtas.
Līdz beigās aizrunājāmies un šis sāka vaicāt diezgan delikātus jautājumus, kuriem, protams, īstais laiks ir divi naktī, kad tos vaicāt. Bet smieklīgi. Dalījās savos atmiņu stāstos arī. Man prieks par tādu kā uzticēšanos, ka vari runāt par jebko.

Ar šo es gribēju galvenkoārt pateikt, ka man šķiet, ja es tagad ietu un apķertos viņam ap kaklu un teiktu to, ko zemapziņā un nezemapziņā es gribētu pateikt, viss ko viņš man teiktu būtu - Kāpēc Tev visu vajadzēja sabojāt?
Par spīti ierosinājumam "Tev vajag palikt Rīgā, lai nav tā jābraukā. Tu vari palikt pie manis.", par spīti es vairs nezinu kam vēl. Ar vienu taču te nepietiek. Vajag abus.
Man liekās, atkal neesmu tai īstajā laikā trāpījusi, es tikai nesaprotu, kāpēc tā notiek.