Bāc, es taču jutu. Jutu. Šorīt tā bija viena no pirmajām domām, atnākot uz universitāti.
Bet tas ir ļoti skumji. Nē, tas nav pasaules gals, protams, ne. Bet skumji gan mazliet. Vismaz man. Nezinu, kā pārējiem. Ja vien tas nav kāds asprātīgs joks, par kuru es nesmiešos. Tāpēc trīs reizes vēl pārvaicāju, vai tas bija nopietni.
Nu, kurš vēl man sestdienas dienā astoņu stundu garumā skaidros atvasinājumu grafiku zīmēšanu?!
Bet labi. Gan jau kaut kā un būs labi beigās. Tā taču notiek.

Un tas laikam ir lipīgi, mani saukt par siventiņu.