Tagad, pēc divarpus stundu ilgas sarunas, es mazliet vairāk saprotu par šo un to. Ka nav tā kā vērts, jo tur pamats ir tāds teju dziļi platonisks. Kā jau man reiz nejauši kāds izmeta, un tas neatgriezeniski iespiedās man prātā.
Tāds patīkams chit chat ar vieglu un periodisku nopietnības piesitienu.
Viņš man lasīja dzeju.

Es esmu tas, kam izpaust viņa sakrājušamies vēlmi par kādu rūpēties un būt mīļam. Bet ar to jau nepietiek. Jo tu saproti, ka tā ir tikai... vajadzība. Nepieciešamība. Tas pāriet taču. Un IR tā, kā viņš saka.
Man būtu viņš jāpazīst jau tik labi, ka varētu atšķirt tīšu pieskārienu no netīša, tekstus, kas jāpersonificē un tos, no kuriem rodās nepatikšanas, ja personificē.

Tādas saraustītas domas, bet robežas, lai paliek kur bijušas.
Laiks, es ceru, rādīs.