Ir tiešām KAUDZE latviešu, kas aizbraukuši prom. Un viņiem tur patīk, viss ir labāk, cilvēki smaidīgāki, cukurs saldāks, gultas mīkstākas, valdība ir gudrāka, vairāk glaunas klozītes var nopirkt, ielas nospodrinātākas. Man nu pilnīgi nekas nav iebilstams pret laimīgiem cilvēkiem, taču kā, kā ir iespējams vienam ārzemēs pēc pus gada prombūtnes vispār negribēt pēc ģimenes, draugiem, latviešu valodas, rupjmaizes, svaigi pļautas zāles un sūnu smaržas? Neilgoties pēc savas gultas un istabas, kaķa un dārza, āboliem, kurus pats norauj no zara, pēc Brenguļu, Bauskas alus? Nepietrūkt teātris, kefīrs, omīšu rakstainas zeķes un cimdi, dzērvenes, četri gadalaiki, krītoši kastaņi, pašu zeme, rīti un vakari?
Es laikam nekad nevarētu tā pateikt, ka Latvijas vide man šķiet pretīga. Nevarētu un viss, jo tas skan tik nepareizi!