Kad biju gandrīz jau tā kā iedrošināta beigt ākstīties, stiept gumiju, un sākt peldēt pa straumi, taču tajā pašā laikā nekādi neprovocējot pārkāpt to neredzamo robežiņu, tad... Ironiskā kārtā tajā pašā vakarā uzzinu ko tādu, pēc kā saprotu, ka labi vien ir, ka tā nebeidzu ākstīties un robeža stāv kur stāvējusi. Aizņemti čaļi man tomēr ir tabū.
Labi. Tas vēl ir diskutējams jautājums, cik aizņemts ir šis viens. Tā jocīgi, nē, drīzāk interesanti tur viss. Bet nu, jā. Tāpat jau ir rudens un lietus ūdeņi noliks visu pie vietas. Chill saglabājas, jāpriecājās par visu jauko, ko dzīve dod. Nelec no tiltiem.