Man būtu jābūt briesmīgi skumji šovakar. Kamēr viens diezgan ierastais, lai neteiktu vairāk, sarunbiedrs jau kādu nedēļu ir kaut kur nozudis un nav sanācis tā īsti parunāties, un ar kādu citu pajucis piektdienas vakara plāns, saglabājoties apziņai, ka tu tur varēji būt, bet nu nekā. Kamēr citi pavada vienkārši graujošas nedēļas nogales tiešā un pārnestā nozīmē. Tikmēr es te kalstu, cilāju prātu un patiesībā priecājos par to, ka nav nemaz tik briesmīgi skumji. Vai tiešām tā var būt, ka man atkal izdevies viņu palaist tālāk prom no sevis? Nestabila situācija, kā rāda pieredze. Nevajag daudz, lai tos rēnos ūdeņus sašūpotu, pietiek pat ar vēja nestu jasmīna ziedu.
Bet skumīgi nav tādēļ, ka patlaban ir labi ar to sajūtu, ka ir arī citi bumbulīši, ne? Vai arī veiksmīgi barojos ar pagātni un izbaudu tagadni.