Es laikam kļūstu tik nabadzīga, ka pēdējā laikā ievietoju šeit tikai kādus sarunu izrāvumus. Bet tagad tāpat ir sesija, visiem un nevienam, kas mācās, nav laiks, tāpat arī man. Līdz galam neizdodās iznīdēt no savas leksikas vārdu salikumu "nav laiks", nejauši tas tāpat mēdz izpraukties reizumis. Izklaidēm baigi daudz laiks netiek atvēlēts. Man ir nopirktas biļetes uz šī gada LabaDaba. Nopirku divas biļetes. Jā. Mēs janvārī, ja neskaita pašu pirmo datumu, neesam kasījušies, un tas ir TIK patīkami, ka tas atgriež tādu jauko sajūtu atpakaļ.
Pagājušo nedēļu darbā klausījos Satori sarunu ar amerikāņu dzejnieku Edvardu Hiršu, kas lika aizdomāties par vairākiem jautājumiem. Es nemāku rakstīt, tā nav literatūra, ko es veidoju. Es brutāli aprakstu savas izjūtas un pārdzīvoto, aplipinot ar patiesiem un izdomātiem faktiem, lai nedaudzos lasītājus novestu no ceļa. Tā ir pirmā fāze, taču, ja gribētu sākt rakstīt nopietni un paskatīties, ko spēju radīt, šis būtu jāmet pie malas. Lai rakstītu nopietni, man būtu ļoti daudz jāizglītojās. Ir jāstrādā tad. Ļoti muļķīgi būtu iedomāties, ka man viss tas jau ir pats no sevis. Ļoti interesanta saruna, man patika.
Ah, bet kā es ar suni šodien biju izskraidīties! Uh!