Pagājušo piektdien I uzaicināja uz randiņu uz Rimi pusdienās kopā ar pārējiem čaļiem, O to skaitā. Un tā bija pirmā reize kopš senseniem laikiem, kad ar DK pārmijām kādus teikumus un dibinājām acu kontaktu. Tā pusdienošana nemaz nebija tik traka. Pēc piektdienas man pat radās sajūta, ka šis varētu būt bijis pozitīvs solis uz priekšu.
Vakar viņš man darbā atrakstīja. Jo gribēja atvainoties, ka neko neraksta, neatbild, un cer, ka pārāk ļaunu prātu neturot. Esot saņēmies atrakstīt, jo drīz turpināšot savu pastaigu citur; bēg no problēmām; negrib atstāt neko karājamies gaisā, kā toreiz es viņam teicu. Tātad. DK plānos ir iet prom no darba, un pagaidām, iespējams, to zinu vēl tikai es.

Tāpat arī man vakar apritēja gads šajā uzņēmumā, un mans team leader atļāva no savas candy box izņemt vienīgo ferrero rocher konču, taču O man uzdāvināja... pīrādziņu. :D Ai, nu, mums tur bija tādi joki ar pīrādziņiem.

Vakardien biju ar čiepām uz Egli alu padzerties un tur skanēja baigi jaukas lietas. Un viena no tām jaukajām lietām man ļoti, ļoti radīja vēlmi veikt zvanu O un palikt Rīgā. Man ļoti patika atmosfēra tur vakardien, tāda čillīga.

Šodien tā lietus dēļ es nereģistrējos studijām. Skaisti, es zinu. Tā bija vienīgā diena, kad reģistrēties varēja līdz sešiem vakarā. Rītdien būs jāmēģina pusdienu laikā aizskriet, taču tas nozīmē, ka man nebūs pusdienas, un tas atkal ir ļoti, ļoti skumji, jo man šodien ļoti gribējās ēst visas dienas garumā. Bet ja nesanāks paspēt vai kaut kā - nav lemts, ne? Smējos par to, kāda man wet t-shirt contest bilde būtu studentu apliecībā, ja būtu paspējusi šodien. O komentārus, protams, varat iedomāties. :D
Bet tā vietā gājām uz centru pa miiiilzīgām peļķēm apavus nesot rokās. Nu, līdz apmēram pusceļam esam trīs gājēji, un tālāk paliekam divi. Ir forši, un ir arī kaut kā dīvaini tajā pat laikā. Es nemāku paskaidrot to dīvainumu tā sakarīgi, bet man liekās, ka tas ir saistīts ar to, ka 5 dienas nedēļā mēs esam kolēģi, un izturamies kā tādi. Un tās 15 minūtes, kuras uz centru ejam vairs divatā, tās ir pārāk nelielas minūtes. Man liekās, mums vajag vēl kādu grūdienu, un tad jau būs labi. Otrdien O jutās draņķīgi, ka neiedomājās man pakavēt laiku līdz vilcienam, taču šodien gan - sēdējām parkā un runājāmies tās četrdesmit minūtes.