Māsīcu bērni uzskrēja pie manis augšā, un mazā Zīle lēkādama teica, ka man ir vislabākā istaba, kamēr Emīls prātīgi paskaidroja, ka nākamo reizi, kad Zīle atbraukšot, arī šeit atnākšot. Viņi grāba no plauktiem manas pret stresa mīcāmās bumbas un rotaļlietas, pacienāju ar šokolādes olām un Emīls vēlāk esot savai mammai stāstījis, ka pie marvellous jau ir bijis Lieldienu zaķis. Brīdi vēlāk puika ieraudzīja disko bumbu pie sienas un sāka dejot. Un nemaz nerunājot par to, ka atrada nepiepustus balonus plauktā, un bez šaubām ņēmās pūst, cik nu plaušās, līdz atkrita manā gultā, smaidot sakot, ka "bišk dīvaini jūtoties tagad".
Tā, lūk, es iegūstu bērnu labvēlību.