Nē, nu, šitā raudāt. Laikam no manis nekāda supermeitene neiznāks.
Sēdēju vestibilā un raudāju, līdz man tieši pretī apstājās kāda sieviete, kura teica, ka redzēja mani jau no rīta, un sniedza atbalsta runu un mierināja, ka viss būšot labi, ka viņa pirms pus gada arī iznākusi lamājoties ārā un visi esot bijuši vainīgi.
Tas ir tik ļoti drausmīgi. Jūs nespējat pat iedomāties. Ne jau tā sajūta vai fakts kā tāds, bet gan tīri bailes no tā, ka visam varētu būt jāpieliek punkts - darbam, mācībām. Un še tev bija, bakalaurs. Bet es tomēr pamēģināšu. Nezinu, kā, bet pamēģināšu.