Ar Aneti necik sen reiz gājām pa Grīziņkalnu skatīties uz iesvīdušiem vīriešiem, un viņa man atgādināja to, ko jau ir stāstījusi. Ka abi ar savu puisi patiesībā bija pirms tam redzējušies, tikai paši to nezināja, jo abi bija iecienījuši vienu un to pašu bulciņu tirgotavu, kur tad mēdza iegriezties. Nu, ģībelīgi tas ir. Un tad A man teica, ka es noteikti savu cilvēku arī esmu jau kaut kur satikusi un redzējusi dzīvē, tikai pati to nezinu, un atliek tikai atrast. Es tā noraustīju plecus un kaut ko nomurmināju droši vien, jo gribētos jau man, protams, lai tā būtu, taču kāda iespējamība pastāv gan?
E apgalvo, ka mans deguntiņš ir kaut kur redzēts. Kad par to Berga Bazāru parunājām, sapratām, ka tas varētu būt tas iemesls. Viņš tur pat tādu vienu momentu aprakstīja. Bet varbūt viņš vienkārši cērt. :D
Fakts ir tāds, ka viņš izskatās cerīgs. Bet nevar jau pateikt "hop" par ātru. To es esmu iemācījusies.

Ā, un ,hahaha, iepriekš, kad rakstīju par Labu Dabu un bumbulīšiem, minēju, ka tur bija čalis, kuram uzvārds bija kāda lapu koka vārdā, taču tas tomēr nebija bērzs, tas bija vītols. Un tas lapu koks bija arī piektdien un viņš mani atcerējās un teica - āā, LabaDaba! Viņš bija tas, kurš cirta tik smieklīgi, ka izklaidēja visus apkārt esošos. Tad vēl cits čalis prasīja, kas es esmu E. Īsti neatceros, kādu sūdu atbildēju uz šo jautājumu.