Ai, kā man sen bija pietrūcis tik dziļas, īstas un entuziasma pilnas sarunas. Citādi, man viss jau sāka šķist gandrīz tik pat nejēdzīgs, kā lielākai daļai manu apkārtcilvēku. Bet nu nav tā! Ir man apkārt dzīvi un patiesi jūtoši cilvēki.
un ar vienu tādu es šodien braucu maršrutā Rīga_Valmiera.
Un tas lika drusku nosēdināt to netaisnīguma sajūtu - ka skrienu un daru, visu ko varu, lai izpalīdzētu vienam, nokārtotu kaut ko otram, bet pretī nesaņemu pat ne smaidu, par paldies pat nerunājot. Var jau protams aizbildināties ar to, ka es pati ne šāda ne tāda, bet varbūt tieši tas smaids vai paldies mani padarītu atkal tieši tādu, kādu mani grib redzēt.