Dienas lielāko daļu esmu pavadījusi aiz aizvērtiem aizkariem un gultā. Acis sāp no slapjuma izdalīšanās un liekas, ka uz darbu iešana ir kaut kāds izgudrots spīdzināšanas veids. Un pat īsti uz Valmieru negribas braukt. Tieši šajā brīdī man gribētos uz kādu brīdi vienkārši būt nekur. Negribu nekur, kur saista kādas atmiņas vai kādi cilvēki. Jo tieši tā pieķeršanās jau tā sāp. Un laikam jau es arī nevaru palaist vaļā. Ja jau varētu, tad diez vai šitā šodien uzvestos. Es gribētu peldēt atvērtā visumā un neapzināties pati sevi.