Ha, un atkal jau tā atskārsme, ka man tādu pastāvīgu draugu nav. tas par skaļu teikts varbūt, bet vispār es laikam nemāku kopt attiecības. Egoiste esmu. tas nu spilgti parādās pēdējās dienās, kad sasodīti gribas ar kādu tā pa dziļo parunāt, pasēdēt pie vīniņa vai bez tā. un re ku šeku nav man tāda neviena.
vai tad tas nu nebūtu tas blieziens tieši sejā, ka nestrādā tas mans optimisms? vai arī tas nav patīkams citiem.
un vispār, man iekšā sēž kaut kāds ļaunulis, kas grib daudziem daudz ko pārmest. bet tās vienkārši ir neizrunātas lietas. nekas, rīt mana jaukā būs iekš lielpilsētas, gan jau būs labi.