kā man gribētos vienkārši būt. tas pirmkārt.
otrkārt man gribētos lai jelkāds man būtu tāds, kurš teiktu: jā, tieši tāda, kāda tu esi, tu man arī patīc! un patīc vienmēr. Manās acīs tu vienmēr būsi laba, mīļa un īsta.
Mani nelaiž vaļā sajūta, ka ikviens, pat paši mīļākie, no manis kaut ko sagaida, un es regulāri pieviļu viņus.
kaut kā vienkāršības un patiesuma pietrūkst.
Un vēl es šodien lasīju Austru Skujiņu, jo man likās, ka tas ir skaisti - lasīt Austru Skujiņu 14. februārī. un tad es sajutu viņu tik savu. brīžiem tāds naivums, bet tāda jau arī es. vismaz biju. ceru, ka vēl esmu.
gribēju kaut ko no viņas te uzrakstīt un nejauši uzšķīrās šis:

***
Guļ atomu laika bērniņš
Starp raķetēm, tankiem un mīnām,
Guļ atomu laikmeta bērniņš
Un par ziediņu brīnās.
Pats vēl samtains kā pūpols,
Pirkstiņi sārti un sīki,
Kā tālajos mežoņu laikos -
Tikpat nevarīgi.
Guļ atomu laikmeta bērniņš,
Un viņa acis platās
Vasaras debesīs zilajās
Ar uzticību skatās.
Skatās tāpat kā toreiz,
Kad starp mākoņu putām
Bērni redzēja vienīgi
Putnus, putnus un putnus.
Sēž pie bērniņa māte -
Šodienīga un gudra,
Sēž māte ieroču ēnā
Un jūtas kā skudra.