Pirmā darba diena bija patīkama. Simbelīns gan man nē. Vienīgais, kas man šķita tomēr asprātīgi bija Krievzemes tirāna Kaja Lutina atzīšanās, ka viņš patiesībā ir neizdevies dzejnieks un ka viņaprāt demokrātija ir kā dzeja, t.i., tas viss ir ilūzija. Bet viss tas pārējais man šķita mazliet par pašdarbniecisku un lielās skatuves necienīgu. Varbūt, ka man vienkārši neiet pie sirds delartiskās komēdijas žanrs. Man reizēm vispār šķiet, ka aizmirstas lietas un iepriekšējās kaut kā formas tieši tāpēc ir aizmirstas, ka ir nākušas vietā labākas, nostrādātākas un laikiem atbilstošākas. Un reizēm tas nemaz nav slikti. Jo nevar likt vienādības zīmi starp 'sens' un 'labs', ar atrunu ka tā ir kaut kāda veida klasika. Varbūt man pietrūkst cieņas un pietātes.