1. Skandināvi (precīzāk - dāņi) darbojas ļoti ierobežotā atbildības lokā un viņus absolūti neinteresē nekas ārpus tā. Nekāds bigger picture, nekāds - gribu saprast kā process kopumā darbojas, nekas. Kas no vienas puses viņiem ikdienā ietaupa daudz stresa, bet, no otras puses, padara viņus ļoti jūtīgus pret pārmaiņām. Ja tu zini, ka tavs darbs ir spiest pogu un nelikties ne zinis par kaut ko citu, tad jebkuras pārmaiņas tev nāks kā milzīgs apdraudējums tavai eksistencei, jo  - hei, tagad man būs jādara kaut kas cits, un vispār, es taču neko citu par ko citu nezinu, uh un ah un jāiet 3 mēnešu stress leave, jo par daudz stresa. 

Latvietis, turpretī, ir vairāk vai mazāk skeptiķis, kas liks viņam apšaubīt visu, ieskaitot to, ko viņš dara. Kas ir a good thing, jo apšaubot sava darāmā jēdzīgumu, bieži vien sāk rasties izpratne par bigger picture un reizēm atrodas jauni, labāki veidi kā darīt lietas. Kas padara mūs piemērotākus pārmaiņām, jo te tas domu scenārijs drīzāk ir - tagad ir slikti -> varbūt, ka būs labāk -> cik gan sliktāk par šo var būt? -> arī ja būs sliktāk - been there, done that, what else is new? 

2. Nedaudz atgriezies tik tīkamais do it anyway prāta stāvoklis, kas iespējams rezultēsies tajā, ka es šogad Lampā piedalīšos ne tikai kā apmeklētājs, bet arī pasākuma organizators - jeb kā es šodien organizatoriem teicu - iespējams, ka es nesapratu uz ko parakstos. :) Bet visas labākās lietas ar mani ir notikušas tieši izejot no stāvokļa - Man nav ne jausmas, ko tas nozīmē + man ir bail, bet  - ai, let's do it anyway.

Tā kaut kā. Keep on keepin' ir mana jaunā mantra.