Mana kā pieauguša cilvēka mīlestība slēpjas niansēs un paradoksos. Mana mīlestība pret jebkuru sev tuvu cilvēku un arī sevi. Man tīk un man gribas mīlēt, un pa īstam es to varu tikai tad, ja otrs man ļauj ieskatīties savos mindfuck’os, savos - kas šis ir un kā es par to jūtos? Ne vienmēr un ne uzreiz, bet kaut pa retam, kaut dažreiz, kaut pēc tam, kad jau krietni sevī tas izvārīts. Sākot ar iedzeram alu svētdienas vakarā līdz es gulēju gultā, manas acis bija vaļā, bet reizē manis arī nebija, bija tikai tukšums, nebija ne nākotnes, ne pagātnes, laika nebija vispār. Tas joprojām ir par tiem atvērtajiem nervu galiem. Es esmu un neesmu mainījusies. Visas manas pieredzes ir manī kā Matroškas lelles. Un tā pēdējā vienmēr sevī ietver visas iepriekšējās. Manas mīlestības lielmērķis ir ieraudzīt otrā pēc iespējas vairāk šo pieredžu, šo nianšu, šo paradoksu. Un visvairāk tuvumu es izjūtu no tiem, kas šīs nianses grib ieraudzīt manī. Jo, ak, cik daudzās stereotipu kastītēs mani var salikt, pie tam vēl kardināli pretējās, bet ieraudzīt tam visam apakšā rāmu plūdumu un pavedienu, kas visu šo savieno - tā ir mīlestība.