Šovakar es skumstu kopā ar Hilariju. Un es skaidri apzinos, ka viņa ne tuvu nebija ideāla kandidāte, bet šovakar nav stāsts par to. Šovakar es domāju par to iekšējo spēku, kas ļauj uzrakstīt otro zaudējuma runu mūžā, šoreiz labi apzinoties, ka trešās reizes vairs nebūs. Un pat ja viņa to runu nerakstīja, tad par to iekšējo spēku, kas ļauj iziet pasaules priekšā un cēli šo runu pasniegt.
Es vienlīdz cienu kā vīrieti, tā sievieti, kuros ir šāds iekšējs spēks. Par sievieti man tomēr vēl ir arī prieks, jo tas liecina, ka viņa kontrolē pašu spēcīgāko nevienlīdzības aizstāvi - pati sevi.