Man nelikās, ka man kāds varētu rūpēt tik ļoti. Un var jau būt, ka ir tā, kā viņš saka - ka tas ir tikai egoisms, bet es lasu un jūtos dusmīga, ka man nav ļauts palīdzēt. Es jūtos bezspēcīga, jo zinu, ka nedrīkstu uzplīties ar palīdzību. Un vairāk par visu man tagad gribētos pieiet klāt, apskaut un dzirdēt no viņa, ka tieši to tagad tik ļoti vajadzēja. Vai arī nedzirdēt neko, bet zināt nešaubīgi, ka tieši tas ir bijis pareizākais ko izdarīt.
Bet man ir bail pieiet klāt. un man ir bail piedāvāt plaukstu, jo es jūtu, ka mani negrib laist klāt. kaut kas stāv pa vidu un man nav pieticis spēka vai prasmju to nojaukt.