bet vispār jau kaut kādas problēmas ar to attālumu un atšķirtību rodas. tev rodas laiks pārdomāt lietas, ko patiesībā nevajag pārdomāt, bet just. Jo visas šīs domas pārplīst kā ziepju burbuļi pie pirmās reizes kad satiec "dzīvajā". bet tā nošķirtība liek tev kļūt aizdomīgam. un vislielākā nelaime protams ir salīdzināšana. Un tā nu es salīdzinu, ka ir cilvēki, kuri atrod laiku, lai veltītu to man, pat ja mēs nevaram būt rokas stiepiena attālumā. ir tādi, kas to nevar. Varbūt tur ir pilnīgi citi iemesli apakšā, bet nu man kā cilvēkam (lasi - egoistiskai būtnei) gribas sajust siltumu zināmās devās. un tā kā ir rudens tās devas ir jāpalielina. dažās jomās tās šobrīd ir zemākas par normu. un tas ar kaut ko ir jāaizstāj. es mēģinu atrast kādu nekaitīgu veidu. vēl neizdodas.
|