Kad man jau sāka šķist, ka nekas mani vairs nespēj pārsteigt...
Stāsts sākas pārdesmitus gadu atpakaļ, kad, nomirstot manai vecvecmāmiņai, vecmamma ar viedu ziņu, kapos norezervēja laukumu četrām personām - savai nu jau mirušajai mātei, sev, savam vīram un... Ceturtā vieta tika atstāta nenoskārstai vajadzībai. Pirms septiņiem gadiem aizgāja mana vecmāmiņa. Tātad - aizpildījās viena no trim atlikušajām vietām. Viņas vīrs, būdams cilvēks ar zelta rokām, bet absolūti nespējīgs darboties bez virsvadītāja, ne ilgāk kā gada laikā atradu sev trešo sievu. Drīz vien, viņi pārvācās dzīvot kopā nelielā mājā, atstājot mani, tobrīd pilnas dienas strādājošu studenti vienu apkurināmā divstāvu mājā. Pēc laiciņa sāka parādīties dīvainas tendences viņu un līdz ar to arī mūsu attiecībās. Mēģinot sazvanīt "vectēvu"(mums nav bioloģisku saišu), telefonu vienmēr pacēla viņa nu jau sieva un tikai pēc smalkas izpratināšanas izvērtēja vai klausuli nodot tālāk mērķa personai vai tomēr nē.
Long story short.... Kad mana mamma vakar devās uzkopt kapus, liels bija viņas pārsteigums blakus savas mammas un vecmammas kapu kopiņām un vienkāršajai glītajai kapu plāksnei, ieraudzīt milzīgu kapakmeni, uz kura gozējās vecmammas vīra vārds un viņa tagadējās sievas vārds. Vēl lielāks pārsteigums bija ieraudzīt, ka kapakmens uzlikts raugoties uz dzīvi perspektīvā, t.i., abi stāsta varoņi vēl ir starp mums, bet, tā teikt, aizsituši sev vietiņu. Zem vārdiem, uzvārdiem un dzimšanas datumiem, gozējas uzraksts: "Kristus vakar, šodien un vienmēr". Tā nu vienā jaukā dienā mūsu ģimenes kapu placītī atdusēsies mana vecvecmāmiņa, vecmamma, viņas vīrs un vīra pēdējā sieva.Tas viss protams ar gādīgā Kristus palīdzību. Lai arī neesmu ne pārlieku konservatīva, ne aizraujos ar kapu tradīcijām, tad šo pavērsienu man tomēr ir pagrūti saprast. Varbūt pagaidām.
Cita starpā, daudz laimes dzimšanas dienā vecmāmiņ!
|