Agneses Rutkēvičas sarunā ar trim dramaturgiem - A. Gauju, E. Šņori un D. Grīnvaldu - izkristalizējās viņuprāt viena no lielākajām bēdām dramaturģijas jomā: "bieži vien dramaturgs paliek aiz borta, viņa dalībai izrādē ir tikai neliela nozīme. Tā, iespējams, ir pirmā un nopietnākā problēma. [..]" (Rakstu lasīt šeit) Es pagaidām varu runāt tikai izejot no teorētiskiem apsvērumiem, bet, man dramaturģija tieši ar to ir pievilcīga, ka: 1) māca uzticēties un sadarboties un 2) ļauj viltīgi uzmest cilpu kaklā savam Ego. Paskaidrošu sīkāk: Izdabājot savam Ego tu ļauj domai lidot zelta spārniem, izraksti savu būtību, savu vēstījumu pasaulei. Ja esi izvēlējies dramaturģiju kā savu žanru, tad apzinies, ka procesā, kamēr tā nonāks līdz skatītājam, būs vēl pāris iesaistītās personas. Te sākas viltīgā cilpas mešana, kā arī māka uzticēties un sadarboties. Esi profesionālis un uzraksti tā, lai vēstījums būtu nepārprotams. Cieni sevi un nākamā posma dalībniekus un atkāpies, kad esi lugu uzrakstījis. Savaldi savu egoistisko domu, ka tikai Tu zini, kā jāiestudē Tava luga. Ja negribi, lai citi iejaucas tavā radīšanas procesā, raksti romānu vai dzeju. Ja esi izvēlējies dramaturģiju - esi atbildīgs par savu izvēli un atkāpies. Ja neuzskati, ka kāds vispār ir spējīgs saprast/ iestudēt tevis uzrakstīto, tad kāda jēga rakstīt? Ļauj vaļu tālākajos posmos iesaistītajiem un iespējams, ka tie pievienos tavam garadarbam vēl kādu vērtību. Tad jau vajadzētu ar likumu aizliegt iestudēt to autoru darbus, kas jau aizsaulē. Jo kā tad tā - iestudēs darbus bez viņu piedalīšanās?!
|