Bārā man dzeju vairs neatrast.Tur vērojums prasa piedalīšanos. Vērojamie objekti ir nedaudz jāizprovocē uz atbildes reakciju, un tajā brīdī es jau vairs neesmu neitrāla. Tur izveidojas smalkas uzticības stīgas, kas savieno mūs visus ar skaļi neizteiktu, bet lielākajai daļai līdzīgu motivāciju, kāpēc mēs tur tajā brīdī atrodamies. Un, pēc šādas uzticības rašanās, es vairs nevaru par tiem cilvēkiem rakstīt. Rakstīt par viņiem būtu it kā nodot draugu. Un droši vien jau arī sevi.
Pilnīgi cita situācija ir ar vides vērojumiem. Pieķerti mirkļi, etīdes un kompozīcijas, kas gadās pastaigās pa ikdienību, ir tieši tas 'kaut kas vairāk', kas man ir svarīgi jebkāda veida radošā darbā. Man gribas, lai tā attīstības līnija sākas ar nelielu impulsu no ārpuses, pēc tam iegrimst tevī un paņem nedaudz no tevis un tad atkal dodas ārpus tevis un tad nu cik tālu pāri ikdienībai katrs konkrētais mirklis var aizsniegties.