Šodien manī daudz mīlestības, izdodas mīlēt pat tos, kas parasti izraisa īgnumu - šodien apskaujami un samīļojami arī tie, kas koķetē ar savu nevarīgumu, slēpjas aiz slinkuma, jo bail pazaudēt to pašu neko,utt. Šodien jūtu to labo balansa sajūtu starp to, ka arī manī tas viss ir, bet, ka es to apzinos un cenšos to nepalaist pašplūsmā. Bet vispār es brīvdienās daudz domāju par to, ka no kosmosa puses jau nekas vairāk kā tāds audu pikucītis mēs katrs neesam, tā kā no tādas puses skatoties mūsu eksistencei īsti nekādas izšķirošas jēgas nav. Un tā sajūta ir tik atvieglojoša! Atvieglojoša, jo palīdz saprast, ka nav kaut kāda tāda tava es, kādam tev būtu jābūt (no ārēja skatupunkta). Cilvēka dzīvei nav jābūt jēgai. Ja skatās no tādas puses, mēs te esam tikpat vajadzīgi/nevajadzīgi kā jebkura cita radība uz zemes. Ko mums darīt ar to, kas paliek pāri? Apziņu, dvēseli, sauciet kā gribiet..
Manuprāt, ir divi galvenie ceļi - tāpat kā būtnēm bez apziņas, dzīvot bez pašizpētes, pašizziņas un pašizvērtēšanas. To var darīt un tas nav viennozīmīgi slikti, ja to dara līdzīgi kokiem vai putniem (jā, atsauce uz Kirkegoru) - ja vienkārši ir, veic ikdienas izdzīvošanai nepieciešamas darbības un nepieprasa papildus lietas. Otrs ceļš ir atzīt sevī šo otru pusi - apziņu. Bet tas tad ir jādara atbildīgi. To nedrīkst izmantot kā attaisnojumu apzināta ļaunuma darīšanai. To vispār būtu jāvairās izmantot kā attaisnojumu jebkam. Bet izvēloties apzināties sevi un domāt par sevi, tas jādara pastāvīgi. Ar to nevajadzētu koķetēt vai īslaicīgi aizrauties, nodarboties ar to, tikai tad, kad sagadās brīvs brītiņš. Būtu jāievieš domu higiēnas rituāli.
Tādiem cilvēkiem kā man, kas ilgi ir gājuši pa pirmo ceļu un tagad mēģina sākt iet pa otru, ir jāiemācās saprast, ka apzināties savu emociju cēloņus nenozīmē izslēgt no savas dzīves emocijas, tikai tās labāk izprast un vajadzības gadījumā kontrolēt. Man ir jāsaprot, ka šis ceļš nenozīmē atteikšanos no kaut kā, kas bijis iepriekš - tas viss var palikt, ja pēc izvērtēšanas to vēl gribas paturēt.