No rīta, ejot uz vilcienu, trotuārs bij' netīrīts un es, mīļi viltīgi, iekārtojos aiz onkuļa ar lielām pēdām un lēkāju pa viņa pēdu nospiedumiem. Īsāk sakot - sprāgstu no priekiem par šo laiku! Rītu vēl skaistāku padarīja Ziedoņa epifānijas un dienas mirklis bija tad, kad, kāpjot ārā no vilciena kopā ar pārsimts citiem pasažieriem, kas nebeidza steigties, man ausskanī sāka skanēt "tā samaitāts ar darbu, ka neprotu apstāties".
|