Agros rītos manī pamostas budists. Esmu rāma, iekšēji smaidu un varu priecāties par katru sīkumu - saputeņotā Daugava man izskatās kā Atlantijas okeāns vēlā vakarstundā, satikt divus čau čau suņus īsā ielas posmā man liekas brīnumaini, sniegs priecē, nevis krīt uz nerviem. Nezinu vai šāds vērīgums, klātesamība un mirkļa tvērums man no atteikšanās no saldumiem vai no tā, ka beidzot ceļos uz darbu, kurš neriebjas. Varbūt viss kopā. Un nav jau tas pat tik būtiski. Jauki ir tas, ka pēdējās divas nedēļas agri rīti ir manas mīļākās dienas daļas.
|