Pēc manis var noteikt gadalaiku maiņas - no maija līdz oktobrim ieraksti ir vairāk vai mazāk saulaini, gada pirmajos mēnešos es katru reizi dzimstu no jauna un gribu uz to mudināt arī citus, bet gada beigās esmu nogurusi un gribu "nomirt, lai atdzimtu...". Tipiski sievišķīgs cikliskums.
1. Šodien sāp katra gara šūna. Aizvediet mani atpakaļ uz to pasaules malu un skaisto sastingumu. Te viss ir par šauru.
2. "Ibsens reiz lielā sarūgtinājuma brīdī teicis, viņš nezinot, vai Norvēģijā esot divi miljoni norvēģu vai divi miljoni suņu un kaķu. Mums ir divi miljoni kalpu, un mēs gaidām, lai viņi nodibina sev valsti! [..]”
3. Diena bez auskaņa manai vārgajai dvēselei bija pamatīgs pārbaudījums. Ne pat tik daudz kādas konkrētas sarunas, bet tieši tā kopējā murdoņa, kas izklausās pēc tukšām skaņām un savā absurdā veidā - pēc nejauka klusuma.
4. Šoreiz Valmiera bija mazliet ne tāda kā vienmēr. Iespējams, "zīmējās" un visu savu jauko sevišķumu veltīja līdzi atbraukušajam brr.
5. Ārā ir pasakainas debesis, iekšā ir siltsajūta vienatnē, bet apziņā, ka ir cauri plūstoša mīlestības saikne.
6. Man un Kuldīgas ielai šodien 2 gadu kopdzīves jubileja.
7. Tagad tik stundiņu miera... Pirms ceļa nervu gali īpaši kutelīgi un prasmīgi - izliekas, ka kairināšanai iemesli citi, bet tie paši ceļa sajūtas iemesli jau vien ir.
8. Esmu Tulūzā, gluži kā Ziedonis dzeru kafiju un toniku, brr āra terasē vingro un mēs abi klausāmies Grebenščikovu. Ir labmiers.
9. šodien spēlējām minigolfu, un ja neskaita pēdējo laukumu, tad abi ar M bijām vienlīdzīgi - katram pa 67 punktiem.
10. Esmu pielijusi ar melnu darvu.
11. Diena vēl tikai pusē, bet tā jau iedevusi savu smagumu, izmācot mani divās teorētiski zināmās mācībās, bet uz savas ādas līdz šim neizjustās.
12. kas likās neliels darbiņš ievilkās līdz šim brīdim…