Te ir tas, ko es vienmēr mēģinu iestāstīt dzīvesbiedram un par ko vakar runājām ar Anci un kkādā veidā nonācām pie domas, ka, jā, protams, lielu artavu tur spēlē slinkums, bet vēl tur ir arī kkas ļoti sens un sievišķīgs - tā nemitīgā domāšana par citiem, a la, galvenais, lai visiem pie pavarda silti un ir zupa vēderā. Iespējams, ka kaut kādā mērā sieviete ir viens veselums tikai tad, ja viņai ir kāds, par ko rūpēties. Zinu, ka ir pretēji gadījumi, bet kopējā aina liek domāt, ka tie ir tikai izņēmumi, kas apstiprina likumu.