Tas ir skaisti, ko Tu raksti par to attīstību, pilnveidošanu, iecietību un uzklausītspēju, taču tā ir tikai viena medaļas puse, man šķiet. Laikam šovasar vismaz divas reizes esmu piedzīvojusi arī to otru pusi, kad tieši sava saprāta, gribas, vēlmju un spējas just salaušana, paklausot, neprātīgi paklausot Svētajiem Rakstiem, pretēji saviem rīcības modeļiem vai ierastajam, ir devusi kaut kādu citādāku dziļumu visam, iekšējo mieru un prieku.
Varbūt es Tevi pārprotu, to, ko domā ar "šauru un aklu pakļaušanos svētās grāmatas vārdam", un mēs domājam vienu to pašu, tikai dažādos vārdos, to arī pieļauju, vai arī runājam par dažādām lietām.
Bet kaut kādu iekšējo pretreakciju šie vārdi izraisīja, jo man šķiet, ka šajā cilvēk-to un cilvēk-šito centrētajā laikā, mežonīgā ātruma gadsimtā, kad visi cenšas apgreidot sevi, tiek bieži aizmirsts arī otrs ceļš - kāpiens uz augšu, kas sākas ar nokāpšanu lejup pazemībā un paklausībā.