Šķiet esmu pāragri novecojusi, jo savos 23os es jau gribu piepilsētas/lauku māju un mazus bērneļus. Pilsēta mani ātri garlaiko, turpretī te, kur esam tagad, man pat grāmatu negribas lasīt, jo šķiet, ka tas iztraucēs burvīgo "nekā nedarīšanu". Arī tuvējais "mežs" mani priecēja ļoti. Sēžam, klausamies džeziņu un es kārtējo reizi domāju par to, cik pasakains izgudrojums ir Couchsurfing, jo citādi mēs taču nekad neiemaldītos šādos mazos, Visuma mīlētos miestiņos un nepaliktu tik skaistā mājā.