Svētdienas rīts un tuvējās baznīcas zvani izspēlē veselu simfoniju. Amizants kontrasts ar vakardienas noslēgumu – šausmu filmu. Ir mazliet rīta laika sev – šķiet, agri rīti un vēli vakari ir mani mīļākie diennakts brīži.
Par vakardienu.
Pēc pārpratuma ar celšanās laikiem, mēs ieguvām savā rīcībā stundu ko pavadīt rāmā miersajūtā gulšņājot pa migu. Skaisti – atgādināja pirmos kopā būšanas mēnešus. Ieēduši siltu siermaizi un sen ilgoto kafiju padzēruši, devāmies ārā. Pirmais pieturas punkts bija paredzēts elektrības muzejs, kurā izstāde POVO-PEOPLE. Ļoti iespaidīga- vienkāršiem izteiksmes līdzekļiem, bet perfektā salikumā. Cilvēks kā indivīds, cilvēks kā masa, ko mīcīt katram pēc patikas un ieskatiem, cilvēks kā daļa no grupas, cilvēks kā strādnieks un cilvēks kā patērētājs. Pēc izstādes kādu stundu sēdējām zālītē zem palmas, lai drusku „atietu”.
Nākamais plānā bija Belemas (Lisabonas daļa) kultūras centrs. Aizgājām līdz tam, šo to arī apskatījām, bet sapratām, ka nepietiek dukas, lai to visu apskatītu šodien. Divas pamatīgas izstādes dienā – tas ir drusku par daudz. It sevišķi, ja tam vēl piepluso +33 un patukšos kuņģus.
Atgriezāmies pilsētā, veiklā bada riksī devāmies uz veikalu, sapirkām vis kaut ko un meklējam kartē, kur kāds zaļums, kur varētu piesēst un to visu notiesāt. Ā, pirms tam mēs vēl iegājām Lisabonas konservu bodītē – jā, jā, visa bodīte tikai ar konserviem. Un nopirktos konservus iesaiņoja tik skaisti, ka žēl bij’ vaļā plēst pēcāk. Zaļums izrādījās kaut kur tālāk nekā domājām, tāpēc piesēdām pirmajā skvēriņā ko pamanījām. Tur nosēdējām ilg un dikt – es notiesāju ko līdzīgu biezpienam, jo kā veikalā to ieraudzīju, tā sapratu, ka pēc kaut kā tāda sen sen esmu ilgojusies. Tur nosēdējām kādas stundas divas, daļēji tāpēc, ka mūsu pajumtnieki bija kaut kādā ģimenes pasākumā un solīja atgriezties tikai pēc desmitiem, bet daļēji arī tāpēc, ka mums tur patika. Vēlāk, nositot laiku, devāmies uz zaļo terasi, kur mūs pirms pāris dienām aizveda Dominiks, mūsu pirmais hosts, kurš mūs ‘uzmeta” stundu pirms ierašanās pilsētā. Mēs ļaunu prātu neturam, jo atradām citu pajumtnieku. Nez, kā būtu bijis, ja nebūtu atraduši. Bet, labi, ne par to stāsts. Zaļajā terasē ir gandrīz neiespējami izvairīties no narkodīleriem, bet kā mums pastāstīja mūsu pajumtnieks Joae, viņi tur piemēram hašiša vietā pārdod buljona kubiņus ar kaut kādiem piemaisījumiem. ā, nē, M mani labo - tajā vietā esot "īsta manta", buljonu tirgo uz ielām kaut kādi random cilvēki.
Vakars noslēdzās ar šausmu filmas skatīšanos mājās pie pajumtniekiem. Lieku reizi pārliecinājos, ka šausmenes man nepatīk. Pirms miega noklausījos onkuli Borisu un devos gulēt.