Nolēmu, ka jātrenējas kaut kas pierakstīt katru dienu. Kaut vai pašai, ja ne vienmēr publiskai apskatei.

Tātad šodienu sākām ar veģetārās ēstuves meklējumiem. Mums bija zināma adrese un nolēmām taupīt naudu un trenēt kājas, tāpēc devāmies kājām. No rīta pamodos garastāvoklī "vajag pabūt vienai" un šķiet pirmo reizi par to pastāstīju arī M. Nu par to, ka lai arī man ļoti patīk komunicēt, tik pat ļoti man patīk būt vienai. Šīm abām lietām ir jābūt līdzsvarā. Taisnība viņam bija - pastāstot kļuva vieglāk. Bet, nu, atpakaļ pie dienas notikumiem. Pa ceļam uz ēstūzi redzējām ļoti interesanti apgleznotas/apgrafitijotas mājas. Bildes arī ir. Gājām, gājām, nonācām uz īstās ielas, izskatījās, ka nekā tāda tur nav, bet gala beigās tomēr atradām ļoti jauku bufetes tipa restorānu, kurā saēdies cik gribi (par spinātu krēmzupu mans kunģis vēl joprojām apmierināti murrā!), pēc tam paņem dienas dzērienu - svaigi spiestu ananāsu sulu ar piparmētrām un saldajā vēl citronkūku ar olas baltuma kārtu pa virsu - gastronomiskās izvirtības pēc pilnas programmas! Pēc šīs lieliskās dienas daļas ar metro devāmies atpakaļ uz piekrasti, jo M bija sainteresējies par militāro muzeju. Pirms tā gan mūs kāds japāņu flotes dalībnieks ievilka uz kuģa apskati, kas bija kara kuģis ar visādām torpēdām un citādiem navarotiem. Un japāņiem. :) Sataisījuši tūristiskas bildes, devāmies prom. Pie militārmuzeja noskaidrojām, ka uz to labāk doties rīt, jo tad ir free admission. Nākamais pieturas punkts bija pils komplekss, ko kuru galu galā atradām tikai pēc divām stundām, jo ieklaiņojām vecpilsētā, samīlējāmies tajā un līdām visās iespējamajās mazajās ieliņās. Tur es beidzot pa ilgiem laikiem noķēru mirkļa klātbūtnības brīdi. Sēdēju uz trepītēm šaurieliņā, malkoju vēsu alu un gribēju izjukt zālē, pftu, tu, tajās trepītēs!
Atstājuši mirkļa sajūtu uz trepītēm, devāmies tālāk, kaut kad atradām arī jau pieminēto pili, bet tur bij' tik pilns ar tūristiem un vēl bij' jāpērk biļetes, tāpēc pasēdējām tur drusku un čāpojām atpakaļ uz centru. Tā kā mums bija jāgaida līdza pajumtnieks atgriezīsies mājās, mēs drusku paklaiņojām pa centru, tad sapirkāmies ēsti un dzerti un devāmies netālu no viņa mājās sēdēt uz parciņa alejā. Laiks pēkšņi kļuva gandrīz vai auksts, ar ļoti spēcīgu vēju, es jau paspēju saķert iesnas, kas mani sabaidīja, bet ar trieciendevu citrosept ar to tiku galā un nākamajā rītā, t.i., šodien viss ir atkal kārtībā. M tikko zvanīja, ka izstaigājis muzeju, un tā nu mēs tūlīt dosimies vēlreiz uz veģetāro ēstūzi. Strādā gan tikai no 12iem (mums te šobrīd 15 pāri 11iem) tāpēc drusku vēl jāpaciešas.