Pie luksofora gaidot zaļo gaismu stāvēju blakus bēdīgi slavenajiem V. Kairišam un A. Grigorjanai un domāju, vai tagad būtu piemērots brīdis iet atzīties Kairišam, ka tulkoju viņa "Pinokio pelnus" un pie reizes pateikt Grigorjanai, ka viņai ir dikti skaists mētelis.