Mēs aizgājām un atstājām savā vietā siluetus. Tēlus. Apģērbus uz pakaramā. Atstājām tos savā vietā pildīt mūsu pienākumus un prasības. Jā, arī piepildīt savas vēlmes (sapņi būtu par skaļu teikts) un veidot cilvēciskas attiecības. Tad, ik pa laikam atgriezāmies, lai paskatītos, kas paveikts. Un, protams, sadusmojāmies, jo padarīts nebija nekas. Stāvēja silueti kā stāvējuši un pat nejutās par to vainīgi. Sašutums bija neiedomājams. Bezatbildīgie sliņķi! Stīvējām apģērbus mugurā, lai tad nu tiem parādītu, kā tās lietas darāmas, bet izrādījās, ka apģērbam pār mums krietni lielāka vara – kļuvām tādi paši. Bezatbildīgi sliņķi. Ar vienu vienīgu atšķirību – spēju dusmoties. Visbiežāk gan uz citiem, jo nespēju paskatīties uz sevi no malas veiksmīgi esam paguvuši pārņemt no mūsu mīļā kunga – mūsu tēla/silueta/apģērba uz pakaramā.
|