Šodien jau kārtējo reizi pārliecinājos, cik neciešami iecietīga un jauka ir mana dāņu priekšniecība. Es, trīcēdama un drebēdama, beidzot saņēmos pateikt savam šefam, ka domāju uz 2 mēneši laisties lapās, un, ka es sapratīšu, ja viņš gribēs kādu manā vietā (tieši šobrīd ir jaunu lietu darbības sākums). Bet ko viņš - viņš saka - mēs domājam, ka ik pa laikam paņemt brīvdienas ir ļoti labi, tāpēc neuztraucies un lai tev labs ceļa vējš. Pēc tam vēl pusstundu apspriedām maršrutus, to, ka varētu pa ceļam viņu un pārējos dāņkolēģus apciemot. Nebūtu pats darbs tik neiedvesmojošs, dzīve vispār būtu medusmaize. :)
Vēl es šodien Centrālajā b-kā satiku vienu no savām gaišākajām kursabiedrenēm, kas teica, ka tikko nodevusi grāmatu, kuru lasot visu laiku domājusi, ka tā jāiesaka man. Es savukārt šai meitenei piedāvāju savu pasniedzējas darbu savas prombūtnes laikā.
Vispār bij' vēl kaut kādi priekmirkļi un viens ir tagad - man ir ņammas, ārā ir silts un man ir brīvs vakars.