Gan jau, ka brīdī, kad es to darīju - gan skatījos ar ļauno aci, gan skaļi trinkšķināju - kāds no malas nodomāja: "Kas par neaudzinātu, trulu un nesavaldīgu mātīti"! Tā kā viss ir relatīvs. Un man būtu jāmāk sevi savaldīt, es vēljoprojām esmu 100% pārliecības "varbūt tu nevari mainīt pasauli, bet vari mainīt sevi" atbalstītāja.
Nenoliedzami, tajā konkrētajā brīdī tas dod pat zināmu baudu, bet ir jāspēj sev atzīt, ka tas bijis vājuma brīdis.
Bet iespējams es vienkārši pārāk ilgi dzīvoju kopā ar M.K. un man ir izskalotas smadzenes :)