Lielai aizņemtībai, tāpat kā pārliekai bezdarbībai ir viena bīstama blakusparādība - apātiska vienaldzība uz apkārtnotiekošo un sagrozīta izpratne par realitāti. Jo ilgāk tai ļaujās, jo grūtāk sevī atgriezt ieinteresētību par procesiem sev apkārt - būtu tas da jeb kādos mērogos - savas dzīves telpas, pilsētvides, valstiskos vai pasaules.
Šādas blaknes apzināšanās pati par sevi neko daudz nelīdz - tas ir kā iedzert pretsāpju zāles pie spēcīga iekaisuma. Vienīgais risinājums ir kaut piespiedu kārtā atrast laiku, kurā piedalīties savā dzīves telpā, pilsētvidē vai valstī. Kaut vai sākumā caur negribu, neinteresē, nav jēgas.