Šķiet, vakar gaisā bija sakoncentrējušies skumju mākoņi un es domāju par to, ka pieaudzis cilvēks nemaz nevar nebūt skumjš ar zināmu regularitāti. Nemitīgi izdarot izvēles, tu nemitīgi kaut ko zaudē. Jā, protams, arī iegūsti. Bet zaudē arī viennozīmīgi. Un lai cik pareiza izrādītos izdarītā izvēle, ir brīži, kuros ir skumji par neizvēlētajiem ceļiem. Un te svarīgi nejaukt skumjas ar nožēlu, jo, ja sāk šķist, ka kaut ko nožēlo, tas paver vārtus haosam. Bet tām skumjām vajag atļaut būt. Tās vajag izdzīvot ar tādu pat klātesamību kā mirkļus, kuros ir miers un/vai prieks. Tikai neļaut skumjām sevi mānīt un aizdomāties par nožēlu. Skumjas aiziet, ja tām ļauj atnākt un būt ar tevi.