Gļēvulībai un varonībai ir daudz kopīga. Abām pamatā ir bailes. Par to savā veidā arī šī izrāde. Izrāde par bailēm. Par vēlmi pakļauties un vēlmi nepakļauties. Par galējībām un šo galējību neizbēgamām traģiskām sekām. Absolūta pakļaušanās, tāpat kā absolūta pretošanās, abas ir iznīcinošas.

Par gļēvajiem runāts bieži, tāpēc šoreiz par varonību. Jā, tā izskatās spoži un uz īsu brīdi pat rada mānīgu iespaidu, ka notiek kādas lielas pārmaiņas. Diemžēl varonīgu rīcību bieži rosina savu darbību seku neapzināšanās – tā teikt – skriešu ar galvu sienā un tad jau manīs kas notiks. Tāpēc nereti varonība vienkārši ir muļķības un nezināšanas kokteilis. Darbības bez izpratnes par jēgu, nevar nest ilgtermiņa rezultātus. Varoņiem gan reizēm paveicas, ka tūliņ aiz viņiem stāv tie, kas spēj padomāt arī divus, trīs soļus uz priekšu. Šie, pārējie, tad nu sagatavo tādu kā drošības spilvenu, kurā varonim atkrist pēc lielajiem darbiem.

 Ne bailīgie, ne varoņi nemīl kritiku. Pirmie tāpēc, ka grib būt tādi kā visi citi, otrie – jo grib būt labāki par visiem citiem. Norādot uz kādu nepilnību gļēvā rīcībā, tas mēģinās šo rīcību vairs neveikt, nevis mēģinās labot, iespējams, atsevišķas, mazas nianses tajā. Norādot uz nepilnību varonim, var gadīties, ka viņš to turpinās darīt vēl speciāli afišējot, ka dara to tieši tā, kā dara, jo nebaidās būt citāds, unikāls vai, ka viņam ir vienalga ko par viņu domā citi.

Un visbeidzot – ne gļēvais, ne varonīgais nekad nevar būt iekšēji brīvs. Kā gļēvajam, tā varonīgajam ir nepieciešams „pretinieks”. Gļēvajam tā ir pasaule ārpus ierastā, varonim – pasaule, kurā viņš dzīvo. Un, kamēr tev ir no kā baidīties vai kam pretoties, tu nekad nebūsi mierā. Tu nekad nevirzīsies uz priekšu. Tikai uz riņķi vien.