Man tīk skatīties uz diennakti kā miniatūru dzīves modeli:
Pamošanās = piedzimšana
– kā zīdainis pretojos pasaulei, jo tā ir liela un biedējoša
un tajā ir pārāk daudz nezināmā.
Rīta cēliens = bērnība
– beznosacījumu mīlestības un zinātkāres laiks. Pasaule vēl
ir tur ārā – tas fascinē, jo dienai ir daudz iespēju, savukārt ik rīta rituāli
sniedz drošības sajūtu – pasaule sākas tikai aiz šīm durvīm, šī rīta un te
iekšā viss ir labi pazīstams.
Diena = pieaugušo dzīve
– ar visu to, kas nu dienai piestāv. Grūtības, iespējas,
dienas, kuras ne ar ko nav īpašas un dienas, kuras vienmēr atcerēties.
Vakars = vecumdienas
– cenšos vakarus pavadīt tā, kā gribētu pavadīt savas
vecumdienas. Mazliet kustības, grāmatas, laiks domām un kopā būšana ar
cilvēkiem, kas savējie.
Ja izdodas visas šīs diennakts daļas izdzīvot, esmu
līdzsvarā. Ja kāda iztrūkst (visbiežāk bērnība vai vecumdienas) – tad līdzīgi
kā cilvēkiem, kuriem dzīvē iztrūcis šis posms (vai nu ātra pieaugšana, vai
nebeidzama strādāšana), sāk likties, ka kaut kā pietrūkst.
Bet ziniet, kas ir labākais šādā pieejā – tu patiešām vari sākt dzīvi no jauna.
Kaut vai katru dienu, kamēr nonāc pie sava īstā modeļa.
|