Vasara ir kā mazs, niķīgs bērns. To nav iespējams ielikt nekādos rāmjos. Ja mēģini - tā ar visām četrām spirinās pretī no visa spēka. Teiksi viņai, ka jāapēd sautējums pirms saldā - parādīs mēli, un par spīti izdzīs tevi ārā, lai gan par visām varītēm mēģini pabeigt sen iesāktu online kursu, sakārtot rakstāmgaldu vai pašķetināt tālāk kādu domu mezglu. Un tāpat kā ar maziem, niķīgiem bērniem (vismaz, ja tie ir tavējie) - lai kā viņi tev kristu uz nerviem vai sadusmotu - mīli tu viņus tik un tā. Un tāpat kā ar bērniem - lai arī grūtāk, kamēr viņi ir mazi, tik ļoti negribas lai viņi izaug. Tāpat negribas, lai beidzas vasara, pat ja tā citādi kaut cik sakārtoto ikdienu savanda līdz nepazīšanai.