Mēģinot labāk apzināties, kur un kādos nolūkos tērēju savu laiku, izgaismojās vēl viens iekšējs māns/uzskats, kas rada nevajadzīgu frustrāciju. Kaut kur dziļi iesakņojies pieņēmums, ka ir jāsasniedz brīdis, kurā manā to do listē vairs nav neviena uzdevuma. Šķiet, šajā sarakstā kā pēdējo vajadzētu iekļaut darbību nomirt, lai tādējādi sev  atgādinātu, ka dzīve ir aktivitāte. Vienalga - mentāl vai fiziska. Nedarīt neko ir nebūt. Vai, kā Hanna diezgan precīzi to formulē:

"[..] jo, atšķirībā no visām citām lietām, kas pabeigtas sāk pavisam īsteni būt, cilvēka eksistence pabeigta pārstāj būt [...]" Ārente, Hanna. Prāta dzīve I. Domāšana. 207., 208. lpp