Ir reizes, kad spēcīga vēlme draudzēties/tikties ar draugiem rodas tad,kad visvairāk vajadzētu palikt vienai - tad, kad esmu likusi sev vairākkārt vilties. Šādos brīžos, tiekoties ar cilvēkiem, es prokrastinēju. Un mēs kā draugi viens otram nepalīdzam, bet mierinām. Mierināšana ir so overrated. Mierināšana ir saprotama, pieļaujama un pat atbalstāma situācijās, kuras nav mūsu spēkos ietekmēt. Visādi citādi - mierināšana paildzina emocionāli neveselīgo stāvokli.

Retu reizi izdodas tādas "tīras" ieinteresētības tikšanās - kad visi iesaistītie satiekas tādos savas dzīves posmos, kuros kaut mirklīgi, bet esam mierā ar sevi. Tad mūs nevajag mierināt un mēs nemierinām citus. Tad mums nevajag piedot un mums nav par ko piedot citiem. Mēs vienkārši esam, vērojam savas reakcijas un sarunājamies.

Bet citādi - pirmo nedēļu eksperimentēju ar strukturētu sava laika patēriņa apzināšanos un ir drusku tāpat kā cīnoties ar jebkuru atkarību - dienās, kad izdodas noturēties jaunajos nosacījumos, jūtos lieliski, bet atliek notikt kaut nelielam atkritienam vecajos paradumos, kad esmu ļoti tuvu robežai, aiz kuras esmu atpakaļ situācijā, kurā laiks plūst un lietas notiek pašas par sevi un, lai arī fiziski es esmu tajā laikā un piedalos tajās lietās, mentāli manis nav. Un nevis nav tur, bet nav vispār.